Prusaki&Tarakāni

     Prusaki ir nopietns apdraudējums cilvēka veselībai un higiēnai. Prusaki ne tikai ar siekalām un ekskrementiem sabojā pārtiku un biedē cilvēkus. Tie var izplatīt arī dažādas zarnu infekcijas, tuberkulozes, poliomielīta ierosinātājus, kā arī parazītisko tārpu olas. Putekļi, atmirušās ādas paliekas un izkārnījumi, ko aiz sevis atstāj prusaki, var izraisīt astmu un alerģiskas reakcijas, it īpaši bērniem un jutīgiem cilvēkiem.
Lielākajai daļai cilvēku prusaku parādīšanās izraisa nepatiku.
Prusaki parasti iemitinās dzīvokļa siltākajās vietās – aiz ledusskapja, pie sildierīcēm, labprāt apdzīvo atkritumu vadus, nereti iemitinās arī istabas mēbelēs. Novērots, ka prusaki ieviešas arī elektroierīcēs – radioaparātos, televizoros, datoros un var izraisīt to avārijas. Optimālā prusaku attīstības temperatūra ir 27 – 30 grādi pēc Celsija. Pie +4 Celsija grādiem tie vēl kustas, pie +2C sastingst, bet pie -5C iet bojā. Prusaki pārtiek galvenokārt no maizes un miltu izstrādājumiem, grauž tekstīlijas, papīrus un ādu, pat savus kokonus. Bez ēšanas prusaki var dzīvot apmēram 30 – 40 dienas, to kāpuri 9 – 22 dienas.
Latvijā konstatētas 4 prusaku sugas. Divas no tām mitinās cilvēku mājokļos (ir sinantropas sugas) – virtuves prusaks un melnais prusaks.
Virtuves prusaks – ir dzeltenīgi brūns 11 – 14 mm garš kukainis. Gan to mātītēm, gan tēviņiem spārni pārsedz vēderu. Prusaku mātītes ir lielākas par tēviņiem. Izdēto olu kapsulā atrodas 30 – 40 olas. Kapsulu mātīte nēsā sev līdzi vidēji 25 dienas, pēc tam to atstāj kādā siltā paslēptuvē. Pēc 24 stundām izšķiļas kāpuri, kas 38 – 63 dienu laikā nomaina ādu 5 – 7 reizes.
Melnais prusaks jeb tarakāns ir 20 – 30 mm garš kukainis. To mātītes ir melnas, ar neattīstītiem spārniem, bet tēviņi – tumšbrūni, to priekšspārni pārsedz lielāko vēdera daļu. Olu kapsulu mātīte nēsā sev līdz 1 – 2 dienas un tad noliek inkubācijai. Kapsulā atrodas apmēram 16 olas, no tām apmēram pēc diviem mēnešiem izšķiļas kāpuri. Melnie prusaki 126 – 165 dienu laikā nomaina ādu 9 – 10 reizes.

Skudras

     Lai gan skudras tiešā veidā nenodara ļaunumu cilvēka veselībai, tomēr arī tās par daudz savairojušās var ievērojami kaitēt dārzam. Skudras mielojas un bojā saldās ogas it īpaši zemenes, un saldus dārzeņus – ķirbjus, burkānus. Skudrām kopā ar saldām un sulīgām augu atliekām patīk nēsāt dažādas sēklas, kas lielākoties ir nezāļu sēklās. Tādā veidā izplatot nezāles no pļavām uz skaisti iekoptiem dārziem. Skudru nodarījums ir tiešā veidā saistīts ar laputīm. Zināms, ka laputis sūc sulu un pārnēsā augu vīrus slimības. Savukārt skudrām garšo šķidrums, kuru izdala laputis, tāpēc tās šos kaitēkļus izmanto savā labā un sargā no dabīgiem ienaidniekiem.
Skudras lielākoties mitinās brīvā dabā, taču ir sastopamas arī spraugās ēku mūros. Visbiežāk tās taisa ligzdas starp akmeņiem, vecos celmos, nelielā dziļumā zemē. Nelielos kukaiņus var sastapt arī kompostkaudzē un vietās, kur bagātīgi iestrādāts komposts vai kūdra. Tā kā skudrām patīk siltums, tās bieži ierīko savus pūžņus siltumnīcās starp kūdras podiņiem, izpostot tos.
Skudras nav izvēlīgas barības ziņā - tās pārtiek gan no augu valsts barības: graudiem, augļu mīkstuma, gan no gliemežiem, kailgliemežiem, kukaiņiem un kritušiem dzīvniekiem. Bez barības un ūdens skudras var izdzīvot 3 – 5 dienas (pazeminātā temperatūrā 6 – 8 mēnešus).
Latvijā sastopamas 40 skudru sugas. Visizplatītākās māju pagalmos un dārzos ir – faronskudras, melnās skudras, spožās skudras un dzeltenās skudras.
Faronskudru saime sastāv no dzeltenām 2mm garām bezspārnu darba skudrām, tumšākām 3mm garām sākotnēji spārnotām mātītēm un tumšbrūniem 3mm gariem tēviņiem. Mātīte dēj apaugļotas olas, no kurām attīstās mātītes un darba skudras, un neapaugļotas olas, no kurām attīstās tēviņi. Viena mātīte var izdēt ap 300 olu. Viss skudru attīstības cikls ilgst apmēram 40 dienas. Maksimālais mūža ilgums mātītēm ir līdz 270 dienām, darba skudrām – līdz 60 dienām, tēviņiem līdz 20 dienām. Saimes lielumu nosaka mātīšu daudzums, kas var būt no 1 – 200, un darba skudras – apmēram 1 miljonu īpatņu.
Faronskudras var mehāniski pārnēsāt dažādu slimību (tuberkulozes, vēdertīfa, dizentērijas, poliomielīta) ierosinātājus un parazitāro tārpu olas.

Blusas

     Blusas ir īslaicīgi siltasiņu dzīvnieku ektoparazīti, kas sūc asinis un tādējādi var pārnēsāt dažādas slimības un infekcijas, piemēram, mēri, tularēmiju, brucelozi, žurku izsitumu tīfu un citas. Turklāt, blusas izplata starp grauzējiem tularēmiju, ar kuru var inficēties arī cilvēks. Blusas kaitē ne vien cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Reizēm blusu kodumi kaķiem un suņiem izraisa alerģiju, turklāt tās pārnēsā lenteņu infekciju. Smaga blusu invāzija kaķim var izraisīt anēmiju, kas var attīstīties līdz dzīvību apdraudošai stadijai.
Blusas ir sīki (0,7 – 5mm gari), sāniski saplacināti asinssūcēji kukaiņi bez spārniem, ar dūrēj tipa mutes orgāniem un spēcīgām lēcēj kājām, To attīstība noris ar pilnīgu pilnvērtību. Apaugļota mātīte pēc vairākkārtējas asins sūkšanas dzīves laikā izdēj vidēji līdz 500 olu. No olām pēc dažām dienām izšķiļas 4 – 5mm gari tārpveida kāpuri. Sinatropo blusu kāpuri uzturas grīdas spraugās, zem paklājiem, aiz grīdas līstēm un citās paslēptuvēs. Blusas pārtiek no organisko vielu atliekām. Kāpuri divas reizes maina ādu, pēc tam iekūņojas.

 

Blaktis

     Blaktis novājina cilvēku un dara nemierīgu viņa miegu. To kodumi rada kairinājumu un var izraisīt pat alerģiskas reakcijas. Turklāt, tās var ilgi saglabāt un pārnēsāt mēra, salmonelozes un atgulās tīfa ierosinātājus. Blaktis dzīvo sienu un mēbeļu spraugās un plaisās, aiz tapetēm, gleznām un citās nomaļās vietās.
Blakts dzīvo apmēram gadu, un šajā laikā mātīte izdēj vairākus simtus oliņu. Attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos - blaktīm nav kūniņu, kāpuri ārēji ir tikai mazāki par pieaugušajiem. Augdams kāpurs apmēram 5 reizes maina ādu - novelkas – lai novilktos, tam noteikti jāpiesūcas asinis. Siltā istabā blakts attīstās no oliņas pusotra, divu mēnešu laikā.
Gultas blaktis ir sen pazīstami cilvēka kaimiņi. Blakts mutes orgāni ir ass snuķītis. Iedurot snuķīti ādā, tā sūc asinis. Lai piesūktos, pieaugušai blaktij vajag apmēram stundas ceturksni. Tās dienā slēpjas, bet naktī dodas sūkt cilvēka, suņu, kaķu, mājputnu asinis. Gultas blaktis mūsdienās ir kosmopolīta suga - no savas dzimtenes - Dienvideiropas izplatījusies visā pasaulē.
Uz cilvēka parazitē cilvēka blusa, suņa blusa un kaķa blusa. Cilvēka blusas attīstība pie labvēlīgiem apstākļiem ilgst 2 – 4 nedēļas. Mātītes dzīves ilgums var pārsniegt 1 gadu.

Kodes

     Dažas kožu sugas dzīvo mežos, citas bojā lauksaimniecības produktus un rūpniecības izstrādājumus.
Pavisam pasaulē ir zināmi vairāki simti dažādu kožu sugu, tomēr visbiežāk sastopamās ir drēbju kodes un graudu kodes.
Drēbju kožu spārnu platums ir vidēji 12 – 16 mm. Priekšējie spārni ir spīdīgi, zeltaini dzeltenā krāsā. Aizmugurējie spārni ir pelēkdzelteni. Kožu mātītes lido slikti, bet tās var ātri skriet. Viena mātīte izdēj līdz pat 200 olām, kuras ir 0,6 mm lielas un ovālas formas. Kožu kāpuri izaug līdz pat 10 mm gari, un tie ir dzeltenbalti ar brūnu galvu. Kāpuri uzpin maisiņu, kuram no abām pusēm ir vaļēji gali un piestiprina to pie pamatnes (kažokādu kodes maisiņam ir tikai ar viens vaļējs gals). Kāpuri attīstītās, vairākas reizes nomainot ādu. To attīstībai ir nepieciešama 10-33°C temperatūra. Pie 15°C temperatūras kāpuru visa attīstība ilgst 200 dienas, bet pie 30°C grādiem - 70 dienas. Atkarībā no apkārtējās temperatūras un barības kvalitātes kāpuru attīstība var ilgt līdz pat diviem gadiem. Kaitējums tekstīlijām rodas no kožu kāpuru izkostajiem caurumiem, savukārt kažokādām tiek nograuztas spalvas līdz pat pašai pamatnei. Visvairāk oliņas tiek iedētas netīrās un ilgākai glabāšanai noliktās (nevēdinātās) drēbēs. No katras oliņas izšķiļas mazs balts kāpuriņš, kas sagrauž drēbes. Kožu kāpuri negrauž tīru vilnu, jo tajā pietrūkst minerālvielu, tāpēc kāpuri izvēlas netīras zeķes, cimdus, cepuru iekšmalas, džemperu paduses.
Graudu kodes kāpuri bojā graudus, miltu izstrādājumus un žāvētus augļus.

Ērces

     Piesūcoties ērces pārnēsā tādas bīstamas slimības kā meningīta encefalīts un laima slimība. Turklāt, ērču encefalīta galvenais infekcijas rezervuārs ir ērces un sīkie grauzēji, kuros cirkulē vīruss. Ērces inficējas, sūcot slima dzīvnieka asinis. Tālāk ērces slimību pārmanto viņas pēcnācēji; vienas sezonas laikā to ir vairāk par simtu. Vīruss atrodas ērces siekalu dziedzeros, no kuriem tas, ērcei piesūcoties, nonāk cilvēka asinīs.
Ērces kodiens nav sāpīgs, tāpēc cilvēks var kodumu nesajust. Slimas ir arī mazās ērces (nimfas), kuras grūti pamanāmas, tāpēc cilvēks bieži vien nezina, ka viņam ir iekodusi ērce. Ērču mātīte piesūcas ilgstoši, bet tēviņš sūc asinis tikai īsu brīdi, tāpēc var arī nemanīt.
Ar ērču encefalītu var inficēties, lietojot uzturā slimas govs vai kazas pienu. Inficēties var ne tikai mežā, pastāv iespēja inficēties, nesot zarus, pļavas puķes; inficēties var arī, sēžot kādā satiksmes līdzeklī blakus cilvēkam, kurš bija mežā (ērcei pārrāpjoties). Tāpat slimas ērces var būt arī dārzos un parkos.

 

Lapsenes

     Lapsenes ir kļuvušas par neaicinātiem viesiem, traucēkli, biedu, šausmu iedvesējām daudzās mājās, sagādājot milzīgas raizes saimniekiem. Tās ne tikai apdraud cilvēka dzīvību ar savu dzēlienu, bet arī traucē mierīgu atpūtu. Lapsenes dzēliens var izraisīt anafilaktisko šoku - pēkšņas sāpes koduma vietā, pietūkumu, apsārtumu, paaugstināta ādas temperatūru, nelabu dūšu, bronhu spazmas, elpošanas traucējumus un pat elpošanas apstāšanos. Pēc dzēliena jutīgākiem cilvēkiem var parādīties arī nātrene, bronhu spazmas, acu asarošana un ne reti iznākums var būt arī letāls. Ļoti bīstami ir lapsenes vai bites kodumi mutē. Visbiežāk tas notiek tad, ja kukainis iekritis saldā dzērienā, ievārījumā, ķīselī un cilvēks (it īpaši mazs bērns) nepievērš dzērienam uzmanību.
Tās var atrasties koku dobumos, ēkās, kokos, krūmos, zālē, alās un augsnē.
Lapsenes galvenokārt sabiedriski kukaiņi, kas dzīvo saimēs. No papīram līdzīgas substances, ko iegūst no satrupējušas koksnes, to sakošļājot un samitrinot ar siekalām, lapsenes veido ligzdas (pūžņus). Tās var atrasties koku dobumos, ēkās, kokos, krūmos, zālē, alās un augsnē. Saimi dibina pārziemojusi mātīte, kas dēj olas un izaudzē pirmos pēcnācējus. Vēlāk par ligzdas paplašināšanu, kāpuriem un arī mātīti rūpējas „strādnieki” (jaunās mātītes, kas gadījumā, ja iet bojā ligzdas dibinātāja mātīte, var dēt olas).
Pieaugušas lapsenes izmanto gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes barību – ēd ziedputekšņus, nektāru, laputu saldos izdalījumus, augļus, dažādas augu daļas, kā arī medī kukaiņus un to kāpurus. Savus kāpurus ligzdā lapsenes baro ar daļēji sakošļātiem vai saplosītiem kukaiņiem, bet tie savukārt laiku pa laikam atrij barības pilieniņus (ligzdā kāpuri novietojušies ar galvu uz leju), kurus nolaiza pieaugušās lapsenes. Šāda barības apmaiņa raksturīga visiem sabiedriskajiem plēvspārņiem. Rudenī no neapaugļotām olām attīstās mātītes un tēviņi, kas pārojas. Iestājoties aukstam laikam, apaugļotās mātītes dodas pārziemot (nevis ligzdā, bet citā slēptuvē), bet pārējie pieaugušie īpatņi apēd ligzdā palikušos kāpurus un kūniņas, un iet bojā.

 

Bites

     Līdzīgi kā lapsenes, arī bites dzēliens cilvēkam var būt ļoti bīstams. Dažos gadījumos pēc dzēliena cilvēks piedzīvo smagu reakciju. Dzīvībai bīstamie simptomi ir mēles un rīkles tūska, reibonis, grūtības elpot un samaņas zudums. Var pietūkt seja un plakstiņi, sākties vemšana, sāpes vēderā, dikcijas traucējumi.
Bites dzelonis, kas atrodas tās vēdera pēdējā posmā, no ārpuses nemaz nav redzams. Tas ir savienots ar indes pūslīšiem. Bites dzelonis ir atskabargains, un tāpēc, ja bite iedzeļ, dzelonis ieķeras cilvēka ādā un tiek izrauts kopā ar indes dziedzeri, kas turpina pulsēt un ievadīt brūcē indi. Bite aizlido bez dzeloņa un daļas iekšējo orgānu un mirst. Tā kā bites ir kolektīvi dzīvnieki, tad dzēliena laikā izdalās ķīmiskas vielas, kas pamudina uzbrukt arī citas bites.
Bites lielākoties sastopamas dārzos un pļavās.

 

 

 

Sirseņi&irši

      Sirseņiem ir indes dzelonis, ar kuru tie medī kukaiņus un aizsargā pūzni. Sirseņi cilvēkiem ir bīstami, jo tiem ir daudz vairāk indes nekā parastajām lapsenēm. Turklāt sirseņu indē var būt liels daudzums acetilholīna. Sirseņi pretēji bitēm, iedzeļot cilvēkam, neiet bojā un var iedzelt vairākas reizes, jo pēc iedzelšanas tie spēj dzeloni izraut veselu. Sirseņu indes stiprums ir atkarīgs no sugas, lai gan jebkuras sugas pārstāvja dzēliens ir drauds cilvēka veselībai un dzīvībai.
Sirseņi pamatā pārtiek no citiem kukaiņiem, kurus tie nomedī, izmantojot savus spēcīgos žokļus un dzeloni. Tā kā sirseņi ir lieli, tie spēj pieveikt bīstamus pretiniekus - medus bites, siseņus un sienāžus. Atkarībā no sugas tie var baroties arī ar maitu. Pieauguši sirseņi pārtiek arī no nektāra un saldu augu un augļu sulas.
Sirseņus bieži var novērot uz pūstošiem, saldiem augļiem un, piemēram, cilvēku izmestiem saldumiem. Tie mielojas ar saldu un gatavu augļu sulu arī no augļa kokā. Mīkstos augļos, piemēram, bumbieros tie var ieēsties iekšā tā, ka no ārpuses tie nav redzami.

 

Laputis

      Laputis ir kaitēkļi, kas sastopami uz daudziem kultūraugiem. Tā kā šie kukaiņi izsūc augu sulu, augi tiek bojāti un var sākt izplatīties augu slimības. No laputu sūkumiem augu daļas izkropļojas, sagriežas, sačokurojas, saliecas vai uz tām veidojas pangas. Barojoties ar sulu, laputis izdala uz augiem gaišus, šķidrus ekskrementus, kas satur daudz ogļhidrātu. Cukuru saturošā sula, ko laputis izsūc, iztekot pārklāj augus un pievilina citus mikroorganismus, kas kaitē jau tā skartajiem augiem. Saldajos izdalījumos attīstās kvēpsarmas sēnes, augu lapas vai citas daļas kļūst melnas vai pelēkas, samazinās augu asimilējošā virsma.
Laputis pieder pie augutu grupas. Pieaugušām laputīm ķermeņa aizmugurējā daļā veidojas astīte. Dabā ir sastopamas laputis ar spārniem un bez spārniem. Laputis parasti izaug 1-3mm garas, un to krāsa ir atkarīga no sugas. Parasti laputis ir dzeltenzaļā vai brūnā krāsā. Laputis olas dēj tikai uz noteiktiem ziemcietīgiem augiem, savukārt jaunās laputu paaudzes pārsvarā uzbrūk tieši viengadīgiem augiem. Laputu tēviņi un mātītes uzrodas tikai rudenī, kad tiek tikai dažas olas, kas ir spējīgas pārziemot. No izdētajām olām izšķiļas tikai mātītes, kuras piedzemdē vairākus simtus, jau kā kāpurus attīstītus kukaiņus, kuri savukārt ir tikai sieviešu dzimtes un vairojas aseksuāli. Šie kukaiņi parasti ir bez spārniem, bet atsevišķām sugām var būt arī spārni. Vasaras mēnešos katru otro nedēļu izaug jauna laputu paaudze.

 

Odi

     Odi ir ļoti apgrūtinoši gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem to lidošanas skaņas augstās frekvences un dzelšanas dēļ. Iedzeļot tie pārnēsā bīstamas slimības, kā arī var pārnēsāt dažādus arbovīrusus, tularēmijas, brucelozes un citus slimību ierosinātājus, kā arī helmintus.
Odi attīstās dažāda lieluma dabiskās un mākslīgās ūdenstilpnēs. Visbiežāk tie uzbrūk cilvēkam, iestājoties vakaram.
Odi ir asinssūcēji divspārņi. Latvijā konstatētas 30 odu sugas. Izplatītākie no tiem ir parastie malārijas odi, meža dzēlēj odi un parastie odi.
Parastajam malārijas odam ir 6 – 11mm garš brūngans ķermenis un plankumoti spārni. Malārijas odu mātīte uz ūdens virsmas izdēj līdz 300 olu. Šo odu olām sānos ir pludiņi, kas palīdz tām noturēties uz ūdens virsmas.
Malārijas odi attīstās mierīgās, mēreni aizaugušās, samērā tīrās ūdenstilpnēs. No olām pēc 2 – 3 dienām izšķiļas ap 1mm gari kāpuri, kas horizontāli peldot zem ūdens virsmas plēvītes, barojas ar planktonu. Tie četras reizes maina ādu, līdz (vidēji mēneša laikā) sasniedz 10 mm garums un iekūņojas kustīgā kūniņā. Kūniņas stadija ilgst vidēji 2 – 4 dienas. Viss malārijas odu attīstības cikls no olas līdz pieaugušam indivīdam ilgst 14 – 30 dienas.
Aprīlī un maijā malārijas odu skaits to uzturēšanās vietās ir mazs, jūnijā tas jūtami pieaug, bet maksimumu sasniedz jūlijā un augusta pirmajā pusē, pēc tam strauji samazinoties.
Vislabvēlīgākie apstākļi odu mātīšu uzbrukumam rodas pirms saules ries un ilgst visu nakti. (Odu tēviņi nesūc asinis, tie pārtiek no nektāra un augu sulām.).
Mātītes dzīves ilgums vasaras periodā ir vidēji 2 mēneši. Uz rudens pusi parādās mātītes, kas barojas ar nektāru. Šīm mātītēm olnīcas neattīstās, bet uzkrājas tauku rezerves pārziemošanai.
Ja šo odu mātīte, kaut reizi sūkusi ar malāriju slima cilvēka (vai šī parazīta nēsātāja) asinis, tā kļūst bīstama cilvēkiem. Malārijas odu mātītes organismā noris viens no malārijas plazmodija attīstības cikliem – sporogonija, kuras rezultātā pēc noteikta laika oda siekalu dziedzeros koncentrējas sporozoīti. Sporogonijas ilgums atkarīgs no gaisa temperatūras.
Meža dzēlēj odu ģints Latvijā pārstāvēta ar 16 sugām. Šo odu mātītes dēj olas uz mitras augsnes vietās, kas periodiski applūst ar ūdeni. To kāpuri no olām izšķiļas asinhroni. Pilnīgi attīstījušies kāpuri var palikt olās par vairākus gadus, līdz iestājas labvēlīgi apstākļi to attīstībai. Šai sugai pārziemo olas.
Parastie odi attīstās galvenokārt cilvēku mājokļu tuvumā grāvjos, dīķos un citās ūdenskrātuvēs (pat ar augstu piesārņotības pakāpi). Vasarā attīstās 3 – 4 odu paaudzes. Līdzīgs parastajam odam ir pagraba ods, kas attīstās pilsētās notekūdeņu peļķēs, dzīvojamo namu pagrabos, baseinos un uzbrūk cilvēkam par ziemā. Šīm odu ‘ģintīm pārziemo pieauguši īpatņi.

Dunduri

     Dundura kodiens ir ļoti sāpīgs un nepatīkams. Tie pārnēsā infekcijas slimību ierosinātājus: liesas sērgu, tripanosonozi, zirgu infekciozo anēmiju, Sibīrijas mēri, aklie dunduri – tularēmiju un citas slimības, kā arī parazītus. Dunduri ir kaitīgi, jo sūc asinis, dūriena jeb dzēliena vietā rada vietējus, parasti īslaicīgus iekaisumus, kam var būt arī letālas sekas. Tie traucē ne tikai darbā, bet arī atpūtā.
Dunduru skaita maksimums novērojams jūnijā – augustā. Īpaši aktīvi tie ir karstā, mitrā laikā pirms lietus. Karstā laikā cilvēki biežāk svīst, tāpēc arī biežāk tiek sakosti. Atšķirībā no odiem kas aktivizējas krēslas stundās, dunduri lido siltā laikā.
Latvijā konstatētas 27 dunduru sugas. Visbiežāk sastopami ir Tabanus ģints pārstāvji. Viens no lielākajiem ir govju dundurs – līdz 2 cm garš, tumši brūns, ar dzelteni ornamentētu vēderiņu un bezkrāsainiem spārniem.
Cilvēkiem visbiežāk uzbrūk lietenes jeb aklie dunduri, kas ir pelēki ar pelēkraibiem spārniem un zeltači ar zeltainām acīm, dzelteni plankumotu vēderiņu un meli plankumotiem spārniem. Dunduri ir līdz 3 cm gari divspārņu kārtas asinssūcēji kukaiņi ar platu galvu, lielām acīm un dūrēja – sūcēja tipa mutes orgāniem, kas labi attīstīti mātītēm, bet vājāk – tēviņiem. Uzsūktās asinis tiek izmantotas olu producēšanai. Olas nogatavojas un tiek izdētas 3 – 4 dienas pēc asins sūkšanas. Vienā dējumā ir 250 – 500 olu, kas tiek novietotas blīvās kaudzītes uz piekrastes ūdensaugu stublājiem. Dunduri attīstās ar pilnīgu pārvērtību, izejot 4 attīstības stadijas ola, kāpurs, kūniņa un imago. Pēc 4 – 8 dienām izšķiļas kāpuri, kas iekrīt ūdenī. Kāpuri barojas ar sīkiem bezmugurkaulniekiem, organiskām vielām, vairākkārt maina ādu un rudenī pārvietojas uz augsnes vai dūņu dziļākiem slāņiem, un pārziemo. Pavasarī koncentrējas irdenā augsnē vai sūnās, kur pēc kāda laika iekūņojas un 5 – 7 dienu laikā izlido. Viss dunduru attīstības cikls ilgst apmēram gadu(to var arī noklusēt).

Mušas

     Mušas ne tikai apgrūtina cilvēkus un dzīvniekus ar savu lidošanu un uzsēšanos uz tiem, bet tās ir arī bīstamu mikrobu un parazītu pārnēsātājas, jo mēdz nosēsties gan uz ēdiena, gan uz atkritumiem un fekālijām. Mušas var izplatīt parazītiskus tārpus, dažādus patogēnus mikrobus, kas var izraisīt vēdertīfu, holēru, tuberkulozi, Sibīrijas mēri un poliomielītu. Dienvidāzijā tika konstatēts, ka mušas ir arī SARS pārnēsātājas.
Mušas pieder pie divspārņu klases. Atšķirībā no citiem insektiem mušām ir tikai viens pāris spārnu. Aizmugurējais spārnu pāris ir līdzīgs vālītei, un tas ir veidots kā balsts. Ar netiešās muskulatūras palīdzību un izmantojot skeleta spriegumu, mušas var kustināt spārnus ļoti ātri un veikt fantastiskus lidojuma manevrus.
Mājās visbiežāk satopamā mušu suga ir istabas muša. Istabas muša ir 4-7,5 mm liela, un to var atšķirt no citām mājās sastopamajām mušām pēc spārnu dzīslojuma un četrām svītrām uz ķermeņa aizmugurējās daļas apakšpuses. Istabas mušas mute daļa ir izveidota par smeceri. Tādejādi muša var uzņemt tikai šķidru barību. Cietu barību tā sašķidrina ar savām siekalām.
Istabas mušas ir kosmopolītes - tās uzturas visur, kur ir cilvēki. Atkarībā no klimata mušas ir satopamas cauru gadu vai tikai gada siltajā laikā. Pie labvēlīgiem apstākļiem istabas mušas 2 nedēļu laikā var veikt pilnu savu attīstības ciklu - no olām izšķiļas bezspārnu kāpuri, tie iziet trīs attīstības stadijas, iekūņojas kūniņā, no kuras savukārt izlien jau pieaugusi muša. Saistībā ar īso attīstības cikla ilgumu mušām ir milzīgs vairošanās potenciāls. Vienā vasarā var attīstīties līdz pat 12 paaudzēm mušu. Viena mātīte savas dzīves laikā var izdēt līdz pat 500 olām. Vienā dējumā ir aptuveni 50-75 olas. Atkarībā no apkārtējās temperatūras istabas mušas dzīves ilgums var būt 1-2 mēnešiem.

Parastā mitrene

     Parastā mitrene barojas ar atmirušām organiskajām vielām, un dabā tai ir „aizvācēja“ funkcija. Cilvēku iekoptā vidē parastā mitrene barojas arī ar dārzeņiem, augļiem un kartupeļiem, kuros tā izgrauž ejas, kas no ārpuses ir redzamas kā aptuveni 3 mm plati caurumiņi. Parastās mitrenes parādīšanos cilvēki bieži uztver ar riebumu. Parastā mitrene var tikt nejauši ienesta vai arī tā var pati aktīvi ieceļot dzīvokļos un pagrabos.
Parastā mitrene ir dzīvei laukos pielāgojies vēžveidīgais dzīvnieks, nevis insekts. Parastajai mitrenei ir septiņi pāri kāju. Tai ir raksturīga garena ķermeņa forma ar pusapļa veidā izkārtotām bruņām uz muguras un ar taustes orgānu ķermeņa aizmugurējā galā. Parastā mitrene ir tumši pelēkā, dažreiz arī marmora dzeltenīgā krāsā. Ja mitrenei draud briesmas, tā sačokurojas un izliekas beigta. Pretstatā citām mitreņu sugām parastā mitrene var labi paciest sausumu, jo tai pie aizmugurējām kājām ir speciāli, citiem vēžveidīgajiem dzīvniekiem neesoši elpošanas orgāni.
Parastās mitrenes mātītes iznēsā olas un kāpurus to pirmajās attīstības stadijās ar ūdeni pildītā vēdera somā aptuveni 40-50 dienas. Kāpuriem sākumā tikai seši pāri kāju, un tie savas attīstības laikā 10-13 reizes nomaina ādu, līdz aptuveni pēc 3 mēnešiem tie kļūst par pieaugušiem dzīvniekiem.

Gliemeži

     Gliemeži sagādā raizes ne vienam vien dārzkopim. Sevišķi daudz posta gliemeži nodara nekoptos dārzos, kas vislabāk atbilst to vajadzībām. Visbīstamākie gliemeži ir laikā, kad augus stāda un tie ir īpaši neaizsargāti.
Siltais un lietainais laiks ļoti patīk gliemežiem. Tie visbiežāk sastopami mitrās vietās ar smagu augsni.

 

 

 

 

Ķirmji

     Ķirmji cilvēkam var radīt lielus zaudējumus. Mēbeļu ķirmju kāpuri galvenokārt pārtiek no nedzīvas koksnes, izalojot un sabojājot kokmateriālus, vecu malku, koka ēku sienas, mēbeles un citus koka izstrādājumus. Kāpuri izgrauž koku no iekšpuses, bet neaiztiek to no ārpuses, tāpēc ilgi paliek neredzami. Tikai tad, kad kaitēkļi pārceļas uz citu dzīvesvietu, tās virskārtā izgrauz izejas caurumus. Ķirmji spēj sagrauzt koksni tā, ka tā pārvēršas drūpošā, koksnes miltu saturošā masā. Latvijā ir sastopams arī maizes ķirmis, kas galvenokārt mielojas ar miltu izstrādājumiem. Šie ķirmji un to kāpuri izalo un sabojā maizes izstājumus, grāmatu iesējumu un kaltētus augļus.
Ķirmim dzīvošanai nepieciešams normāls gaisa mitrums (virs 40%) un temperatūra virs 0 ?C. Lai vairotos, - nomaļa, vēlama putekļiem un citiem netīrumiem apklāta vietiņa.

 

 

Ādgrauži

     Ādgrauži pārtiek galvenokārt no sausiem dzīvnieku izcelsmes produktiem – sakaltušas gaļas, ādām, matiem, spalvām, kažokādu un vilnas izstrādājumiem, turklāt nereti bojā arī muzeja eksponātus.
Ādgrauži ir sausumu mīloši kukaiņi. Tie apdzīvo ziedus, izžuvušus dzīvnieku līķus, putnu ligzdas, grauzēju alas.
Joslainais ādgrauzis ir viens no kaitīgākajiem ādgraužiem. Tas ir 7 – 9 mm gara melna vabole ar platu gaišdzeltenu joslu priekšspārnu pamatdaļā. Mātīte dēj olas žāvētā gaļā, vilnas drēbēs, kažokādās. No olām izšķīlušos kāpuru ķermeņa virspuse ir brūna, to klāj gari, biezi matiņi. Kāpuru bojātās vietās parasti ir daudz ekstrementu un vecu ādu, ko attīstības gaitā.

 

 

 

Utis

      Cilvēka galvas matos mīt galvas utis, bet veļas un apģērbu krokās – drēbju utis. Šie kukaiņi barojas ar cilvēku asinīm. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka utis ir netīrības līdzgaitnieces, taču patiesībā šiem parazītiem ļoti patīk smaržīgi, tīri un izmazgāti mati. Šie kukaiņi nav vienkārši nepatīkami parazīti, bet tās ir arī bīstamas, jo izplata izsitumu un atguļas tīfu. Piesūkusies slimnieka asinis, uts pēc 4 dienām kļūst infekcioza visam dzīves periodam. Cilvēks neinficējas, utij iekožot (kā bieži uzskata), jo uts siekalās baciļu nav. Inficēšanās notiek, kasot pārkosto ādu un ieberzējot brūcītē saspiestās uts zarnu saturu un izkārnījumus, kas arī atrodas uz ādas. 
Drēbju uts apdzīvo cilvēka drēbes. Tās ir 3-4.5 mm garas. Drēbju utis izdēj ap 250-300 olu(līdz pusotram desmitam dienā) un to pilns attīstības cikls no olas līdz dzimumnobriedušai utij ilgst apmēram 2 nedēļas. Tāpēc tās var savairoties ļoti ātri. Pieaugušās utis dzīvo ap 2 mēnešus.
Galvas uts ir - 2-4 mm gara, apdzīvo tikai galvas matus. Olas sauc par gnīdām, tās uts mātīte ar īpašu dziedzeru izdalījumiem cieši pielīmē pie matiem. Šī utu suga pašlaik ir plaši izplatīta, it īpaši bērniem.

 

 

 

 

Zemesvēži jeb rācējcircenis

     Dārzā šie kukaiņi spēj radīt lielu kaitējumu. Zemesvēzis un kāpuri izposta sakņu un puķu dārzus. Tie labprāt uzdarbojas arī siltumnīcās. Zemesvēzim garšo gurķu, paprikas, tomātu, redīsu un citu dārzeņu apakšzemes daļas/saknes. Siltumnīcā kaitēkļi sagrauž iesētās sēklas, apgrauž saknes, noposta dīgtus un jaunos augus. Bojātie augi ar laiku iznīkst. Zemesvēža žokļi ir sevišķi spēcīgi un tos kukainis izmanto arī aizstāvoties. Nemākulīgi satverts, tas var sāpīgi iekost. Cilvēkam zemesvēža kodiens ir sāpīgs un bieži vien tā zemjaino žokļu radītā brūce iekast. Turklāt, rakdamies augsnē, kaitēklis uz saviem žokļiem mēdz netīši savākt baciļus, kas izraisa cilvēka dzīvībai ļoti bīstamu slimību – stingumkrampjus jeb tetānu. Kodiena brīdī šie baciļi var iekļūt brūcē.
Zemesvēži galvenokārt mitinās mitrās, kūdrainās vietās. Sevišķi daudz kukaiņu mēdz būt upju ielejās un zemās dabiskajās pļavās, kā arī daudzviet citur, kur ir trūdvielām bagāta augsne.
Zemesvēzis jeb racēj circenis ir taisnspārņu kārtas kukainis. Pieaudzis zemesvēzis ir 5 – 6 cm garš ciets kukainis ar spārniem. Druknais ķermenis klāts brūniem matiņiem. Stipras priekšējās kājas labi piemērotas rakšanai. Zemesvēzis izrok augsnē līdz 120 cm dziļu galveno eju, tās galā horizontāli iekārtota vieta pieaugušo īpatņu ziemošanai. Pirmā gada kāpuri ziemo vertikālā 70 – 80 cm dziļā alā.
Pieaudzis zemesvēzis un tā kāpuri pārsvarā dzīvo zem zemes un virszemē parādās ļoti reti. Zemesvēzim patīk mitra, barības vielām bagāta augsne. Barojas pārsvarā naktīs. Vakaros un naktīs veic pārlidojumus.
Pavasarī zemesvēžu mātītes 1 - 20 cm dziļumā iekārto īpašas apmēram 6 x 6 cm lielas nocietinātas ligzdas. Tad kaudzītēs iedēj tumši dzeltenas olas. Vienā reizē mātīte dēj 35 - 300 un pat vairāk oliņas. Pēc 10 – 40 dienām (atkarīgs no temperatūras) izšķiļas kāpuri jeb nimfas. Atšķir vismaz 10 nimfu periodus, kuru laikā kāpuri vairākas reizes maina apvalku (ādu). Pirmajā periodā kāpurus baro mātīte, vēlāk tie barojas paši. Oliņu dēšana ilgst līdz rudenim, tāpēc dažāda vecuma pārziemojušie kāpuri pabeidz savu attīstību dažādā laikā. Līdz rudenim kāpuri barojas, pārvietojoties augsnē. Kāpuri ir 5 – 30 mm gari, līdzīgi pieaugušiem zemesvēžiem, bet bez spārniem. Tad pārziemo un nākamā gada pavasarī pabeidz attīstību. Zemesvēzis mostas, kad augsne sasildās līdz 12 – 15 ?C, siltumnīcās tas notiek jau februārī vai martā. Kāpuri turpina attīstīties, bet pieaugušie zemesvēži pārojas. Kopējais attīstības cikls ilgst 13 – 14 mēnešus.

Ūdensžurkas

     Ūdensžurkas ir nozīmīgs augļu dārzu kaitēklis. Tās apgrauž koku saknes un mizu. Turklāt(?) šie kaitēkļi var nodarīt nopietnu kaitēju arī citu pieminēto kultūraugu platības, ne tikai tos ēdot, bet arī izalojot augsnes virskārtu un izcilājot iesēto vai iestādīto. Ūdensžurkas, ejot uz savu mērķi, augsnes virskārtā izveido vagas. Tādējādi nereti cieš ne vien puķu dobes, bet arī skaisti iekopti zālāji un stadioni.
Ūdensžurkas par dzīvesvietu parasti izvēlas vietas saldūdens ūdenskrātuvju tuvumā vai citās mitrākās vietās. Ir gadījumi, kad tās ieviešas arī tālāk no ūdenskrātuvēm, vietās, kur tām ir pieejama nepieciešamā barības bāze – dārzeņu, rušinām augu platībās, augļu dārzos. Mitinās augsnes virskārtā apmēram 10-15 cm dziļumā, eju sistēmā izveido dobumus, kur veido pārtikas krājumus ziemai.
Ūdensžurku nereti var sajaukt ar parasto žurku. Ūdensžurka ir masīvāka, tai ir strups, apaļš deguns un īsāka, ar apmatojumu apaugusi aste. Mīkstā un spurainā vilna ir no dzeltenbrūnas līdz pat melnai. Žurkas kažoks ir gluds un spīdīgs. Ūdensžurku var viegli atpazīt pēc ekskrementiem, ko tā atstāj noteiktās vietās. Tie ir apmēram desmit milimetru gari, cilindriski, gaiši zaļi izdalījumi. Krastos, zālē vai meldros var ieraudzīt tās iemītās taciņas un tā sauktās lapiņas. Tās ir vietas, kur dzīvnieks atstāj savas ēdiena paliekas (pārgrauztus stiebrus, stublājus un mazu augu lapas).

Žurkas

      Žurkas ir pazīstamas kā lielas grauzējas, kas saimniecībām un uzņēmumiem nodara lielus zaudējumus un lielu kaitējumu. Piekļūstot pārtikas produktiem, tās ne tikai tos sabojā, bet arī piesārņo tos ar izkārnījumiem. Nereti šie izkārnījumi ir ne vien higiēnas jautājums un nepatīkamas emocijas, bet arī viens no slimību ierosinātajiem. Vietās, kur uzturas žurkas pastāv risks, ka izplatīsies infekcijas slimības – tīfs, dizentērija, encefalīts, bruceloze, dzeltenā kaite, trakumsērga un leptospiroze. Leptospiroze ir visā pasaulē zināma slimība, ar kuru katru gadu ir daudzu cilvēku nāves cēlonis. Baktērijas, kas izraisa šo slimību, dzīvo žurku aknās un apkārtējā vidē nokļūst ar izkārnījumiem. Neskaitot, ka žurkas ir nopietns drauds cilvēka veselībai, tās var radīt arī nopietnus bojājumus ēkām. Tās nereti ir sakaru traucējumu cēlonis, jo ir pārgrauzušas elektrības un telefona kabeļus.
Dabā eksistē divas žurku sugas — pelēkā žurka un melnā žurka. Pelēkā žurka ir bara dzīvnieks un ieņem vadošo lomu teritorijas apgūšanā. Melnā žurka ir mazāka un uzskatāma par vientuļnieci. Latvijā sastopamas abas sugas. Pelēkā uzturas pilsētās un laukos, melnā vairāk izplatīta Latgalē. Žurkas dzīvo midzeņos jeb ligzdās, vairojas 3–4 reizes gadā, dzemdējot līdz 19 mazuļu metienā. Midzeņus ierīko kūtīs, šķūņos, dzīvojamās ēkās, noliktavās, grāvjos, dārzos. Tās pārvietojas starp ķieģeļu spraugām, izgrauž ejas betonā, tām pa zobam nav vienīgi metāls. Žurkas ēd visu, ko uzturā lieto cilvēks. Tās ir nekaunīgas, uzbrūk mājdzīvniekiem, pīlēm, sivēniem, kucēniem, gulošiem bērniem un ļoti bieži piedzērušiem cilvēkiem. Barībai var izmantot arī cilvēku un dzīvnieku līķus.

Peles

      Peles īpaši aktivizējas iestājoties vēsākam laikam, kad tās sāk meklēt siltākas vietas un iekārtot midzeni ziemai. Peles ir spējīgas nodarīt ievērojamu postu - izgrauzt caurumus sienās un grīdās, ierīkot midzeņus un ejas siltumizolācijā, samazinot tā siltuma taupīšanas spējas, sagrauzt elektrības un sakaru vadus, nosprostot ventilāciju. Peļu izturīgie zobi spēj sagrauzt ne tikai koku un citus mīkstus materiālus, bet pat betonu, ģipsi. Protams, ka peļu klātbūtne ir ne tikai risks ēkai un interjeram, bet arī risks ievazāt slimības un parazītus. Tās pārnēsā tādas slimības kā trakumsērga, dizentērija, dobrava hantavīruss. Turklāt ikdienā grauzēji rada netīrību, jo izdala izkārnījumus vairākus desmitus reižu dienā, un sabojā pārtiku.

 

 

 

Kurmji

      Kurmis ir viens no aktīvākajiem zālienu, mauriņu, parku, puķu stādījumu un golfa laukumu izpostītājiem. Rokot savas alas, tas virszemē izveido tādas kā zemes čupiņas. Šie rakumi ir spēj sabojāt pat vispievilcīgākos dabas skatus, kā arī bojā augu saknes. Nereti kurmji ir atbildīgi par augu izmiršanu, kas rada lielus zaudējumus ne vien privātajās mājsaimniecībās, bet arī uzņēmējdarbībām.
Kurmis ir tipisks racēj dzīvnieks, kura organisms īpaši pielāgots dzīvei pazemē.
Ķermenis garens, cilindrisks, kompakts. Kakls īss. Galva slaida, mazliet saplacināta. Purns snuķveidā izstiepts, klāts ar taustes matiem, kustīgs. Nelielās ausis pilnīgi apslēptas apmatojumā; ausīm nav gliemežnīcu, tās apņem vien ādas pacēlumi, kas paredzēti dzirdes kanālu atveru noslēgšanai. Acis ļoti mazas, ievelkamas, apņemtas ar nekustīgiem, 0,5–1 mm gariem plakstiņiem, bez skropstām, pilnīgi apslēptas apmatojumā. Kurmjiem ir īsas kājas un to pēdām ir pieci pirksti. Priekšējās ekstremitātes relatīvi lielas, tās pilda rokamrīku funkciju, ir spēcīgas, sirpjveidā ieliektas, bruņotas ar masīvām, lāpstveidā saplacinātām, platām, uz āru izvērstām plaukstām, starp kuru pirkstiem atrodas ādas plēve rokošās virsmas palielināšanai, bet pirkstu galos – gari, plakani, izturīgi nagi augsnes šķelšanai. Pakaļkājas uzkrītoši mazākas, to pēdas ir šauras. Aste kurmjiem ir īsa.